Visu ziemu meklēju laiku, lai uzrakstītu par Frankfurtes Palmu dārzu. Tagad, kad pavasaris jau teju klāt (šodien redzēju pirmos zosu kāšus), tas beidzot jāizdara.

Frankfurtes Palmu dārzā kopā ar savu meitiņu pabiju pagājušā gada oktobrī. Nav jau tas labākais laiks, lai iepazītu botāniskā dārza skaistumu visā godībā, bet tik un tā dārzs mūs sagaidīja ar koši ziedošiem miķelīšiem un krāsainām koku lapām. Uztrāpījām arī uz divām izstādēm – dāliju izstāde atradās ārā, parka daļā, kur dālijas bija sastādītas dobēs, un mēs tās redzējām pilnos ziedos. Savukārt krizantēmu izstāde bija izkārtota Palmu mājas izstāžu paviljonā. Te uzsvars bija likts uz ziedu kompozīcijām.

Kad ieradāmies dārzā, tas bija samērā tukšs un kluss, bet jau pēc kādas pusstundas tas piebira pilns ar jaunajām māmiņām un lielākiem un mazākiem bērniņiem ratos. Jaunā paaudze lielākoties saldi čučēja, kamēr mammas pārsvarā pa divām trim kopā īsināja laiku. Patiesībā izskatījās, ka todien tā ir gandrīz vai vienīgā dārza publika. Bet varbūt tikai biju uztrāpījusi uz jaunās paaudzes pastaigu laiku. Un patiesībā jau pati arī biju viena no viņām ar savu pusotrgadnieci, kurai, atšķirībā no mammas, pīles ūdensaugu dīķī pagaidām interesē daudz vairāk nekā augi. Bērniem dārzā ir iekārtoti spēļu laukumi, siltajā laikā var vizināties ar vilcieniņu vai braukt ar laivām.

Staigājot pa dārzu pamanīju daudz magnoliju. Iedomājos, ka pavasarī, kad lielie koki zied, varētu būt pasakains skats. Apstājos pie milzīgās gurķu magnolijas. Tā nudien bija iespaidīga izmēra koks un izskatījās ļoti krāšņa arī savā rudens rotā.

Gan dārzā, gan ārpus tā pārsteidza atraitnīšu dobes, kuras izskatījās teju sastādītas. Bet nu jā, klimats tur ir siltāks, un, acīmredzot, atraitnītes dobēs ziedēs visu ziemu.

Palmu mājā un citās siltumnīcās iekšā negāju, izņemot Palmu mājas izstāžu telpas, jo nebiju droša, ka ar ratiem varēšu iebraukt, kur nu vēl izstaigāt. Tā nu šoreiz lielākais Palmu dārza lepnums man palika neiepazīts. Diezgan garais ceļš no viesnīcas uz botānisko dārzu un dārza apskate arī mani bija nedaudz nogurdinājusi. Vēl jau priekšā stāvēja arī atpakaļceļš. Ja nu vēl kādu reizi sanāks būt Frankfurtē, noteikti aiziešu uz botānisko dārzu vēlreiz, un tad jau vairs mums rati līdzi nebūs jāņem.

Tā kā manu meitiņu vizināšanās pa dārzu bija aizmidzinājusi, iegāju turpat Cafehaus Siesmayer sasildīties un iedzert kafiju. Kūku izvēle patiešām bija liela un tās izskatījās tik kārdinošas, ka uz mana šķīvja nonāca gabaliņš no Agneses Bernaueres tortes. No kūkas biju gaidījusi ko vairāk, bet apkalpošana bija laipna un kafija garšīga.

Palmu dārza veikaliņā nopirku baltās baznīcas lilijas sīpolu. Vairākus gadus man tāda auga baltajā dobē, bet pērn vairs to nemanīju. Tā kā baltā dobe šā vai tā visticamāk tiks likvidēta, iestādīju Frankfurtes liliju piemājas puķu dobē un ļoti gaidīšu ziedus.

Un te bildes no krizantēmu izstādes!