Pavasaris. Redīsi sadīguši un cīruļu dziesmām pilns gaiss šorīt. Migla tik liela, ka zosis dzird pāri laižamies, bet redzēt tās nevar. Kamēr mazā čuč, stumdos pa pagalmu un skatos, kas atkal izspraucies no zemes. Nogriežu nokaltušo pasifloras mudžekli pie sētas un manu aizdomīgu zaļumu stiebru vidū. Vai tiešām varētu būt pārziemojusi? Viena man pagājušajā vasarā auga siltumnīcā, un uz to ceru, ka varbūt būs dzīva. Kā nekā ziema jau šogad bija tāda nekāda. Bet vai tiešām būs pārziemojusi arī šī?

Zilo pasifloru (passiflora caerulea) savulaik izaudzēju no sēklām. Vairākus mēnešus bija jāgaida, kamēr sadīgs, un patiesībā biju jau atmetusi cerības, kad parādījās pirmais asniņš, bet beigās izdīga visas piecas sēklas. Sastādīju divos podos, un tā man viņas auga – pa vasaru ārā, bet ziemā nesu iekšā un turēju istabā. Protams, iekšā man viņas neziedēja. Pagājušajā pavasarī vienu podu izstādīju siltumnīcas stūrī. Tur nu gan viņai patika, uzkāpa pat tomātiem uz galvas. Bet vīrs man vienreiz pajautāja, kam man šitais monstrs ir vajadzīgs.  Tagad, laistot redīsus un vīnogu spraudeņus, kuri arī nu jau sākuši mosties, pie reizes aplaistu arī savu pasifloru un ceru drīzumā ieraudzīt kādu zaļu dzinumu.

Man ir tik daudz bilžu ar šo daiļo vīteni, ka tikai ar grūtībām varēju atlasīt kaut cik pieņemamu skaitu, ko ielikt blogā.