Netālu no mūsu mājām ir viens zemesgabals, kas pēdējos gados tiek atkal sakopts. Mums ar bērniem tur patīk iet pastaigāt, jo tur ir ļoti daudz interesantu lietu, ko redzēt. Tur ir lieli veci koki un turpat tiem blakus iesējušies jaunie. Varu ar bērniem lasīt čiekurus zem milzīgām eglēm un parādīt, kā turpat blakus aug eglītes, kas viņiem ir līdz celīšiem vai pleciem. Tur ir kastaņi un ķērpji, lazdas ar riekstiem, visas pavasara puķītes atplaukst viena pēc otras.

Šopavasar tur fantastiski ziedēja cīrulīši. Tik skaistu un bagātīgu ziedēšanu iepriekš nebiju redzējusi. Manā bērnībā mums bija zināmas vietas mežā, kur aug baltās vizbulītes, kur – zilās, un kur ir maijpuķīšu placis, bet cīrulīšu mums nebija. Par tādām puķēm uzzināju jau pieaugušā vecumā no dārzkopības žurnāliem. Jā, mēģināju tajā zili violetajā jūrā ieraudzīt kādu atšķirīgu, bet man nepaveicās. Varbūt citu gadu.

Tajā pat “parciņā”, kā es to vietu saucu, šogad ievēroju, ka vienai no lielajām eglēm zaru galos ir īpaši, sarkani čiekuri. Citām nav, tikai vienai.